Pirmās ziņas:

Aktuāli

Padome

Kultūra

Bibliotēka

Sports

NVO

Uzņēmējdarbība

VĒSTURE

Ticīgie pieder Augstkalnes - Mežmuižas ev.lut. draudzei. 1567.g. minēts, ka paredzēta baznīcas būve, bet 1591.g. – ka jaunais dievnams jāremontē. Mūra baznīca ar torni tika iesvētīta 1648.g., remontēta 1880.g. un 1933.g. 28 gadus par mācītāju kalpojis K.Mencelis. Pagastā atrodas Gaiļu kapsēta, otra pagasta kapsēta – Sila kapsēta – tagad atrodas Vilces pagastā.

Mežmuižas pils

Skolas

Personības

Sportisti

Vēstures apraksti

Google maps

Augstkalnes vsk.

Bāznīca pēc fasādes atjaunošanas 2015-2016.g.

Baznīcas iekštelpas ir daļēji atjaunotas

Baznīca aktīvi piedalās "Baznīcu nakts" aktivitātēs, notiek ziedojumu koncerti ērģeļu atjaunošanai. Attēlā - pēc koncerta Tērvetes novada svētkos 2016

Labdarības koncertā 25.09.2015.

Dzejas dienu koncertizrāde “Mūsu saldā indes garša” 11.09.2016.

	Kapa plāksne M. un A.Šrēderēm ir valsts nozīmes mākslas piemineklis.
	Piemiņas plāksne brīvības cīņās kritušajiem

Augstkalne (līdz 1938. gadam Mežmuiža) ir neliela apdzīvota vieta 29 km uz dienvidiem no Dobeles, Lietuvas pierobežā. Tās centrā paceļas Mežmuižas luterāņu baznīca, kura celta 1648. gadā par hercogienes Elizabetes Magdelēnas līdzekļiem. Baznīcas uzbūves pamatā ir Kurzemē izplatītais trijdalījums: altārtelpa ar poligonālu apsīdu, draudzes telpa un torņa piebūve celtnes rietumgalā. Dievnama interjera iekārtas mākslinieciski augstvērtīgākā daļa ir baroka stila altāris un kancele (abi no 17. gs. beigām).
          Par Mežmuižas draudzes mācītāju strādājis vēlākais Kurzemes ģenerālsuperintendants un latviešu dzīves pētnieks Pauls Einhorns (? - 1655). Bez tam Mežmuižā mācītāja ģimenē dzimis pazīstamais vācbaltu garīdznieks, valodnieks un rakstnieks Georgs Mencelis (1593 - 1654). viņa darbā "Latviešu ceļvedis" ("Lettisch Vademecum"; 1631) ieviesta rakstība, t.s. vecā ortogrāfija, Latvijā pastāvēja 300 gadus, bet Manceļa izveidotā vācu - latviešu vārdnīca "Latvietis" ("Lettus"; 1638) kļuva par latviešu valodas mācību līdzekli daudziem vācu mācītājiem un kalpoja par pamatu turpmākajām latviešu valodas vārdnīcām.

Hercogienes Elizabetes Magdalēnas vēstule hercogam Jēkabam. Dobelē, 1648. g. 18./28. jūlijā. LVVA, 554. f., 1. apr. 198. l.

Vēstulē hercogiene stāsta par jaunās Mežmuižas baznīcas būvi, norādot, ka vēlas, lai tās tornis būtu nokrāsots „pēc Jelgavas katoļu baznīcas parauga”, t. i. sarkanbrūns. Tāpat viņa lūdz hercogu atsūtīt minētā torņa krāsošanai nevācu (latviešu) mācekli, kurš strādā pie galma gleznotāja. Augstkalnes mūra baznīca būvēta 1646.–1648. g. saskaņā ar hercogienes Elizabetes Magdalēnas rīkojumu. Būvi atbalstīja vietējās draudzes muižnieki, kā arī hercogs Jēkabs.

Baznīcas patronese Elizabete Magdalēna un viņas dzimtas ģerbonis, 
kas kopā ar hercoga Frīdriha ģerboni savulaik rotājis Mežmuižas baznīcas logus

Zvanu tornī skan Sniķeres draudzes zvans

Interjera kokgriezumi

Mežmuižas ev. lut. baznīca gadsimtu ritējumā.  

Gadsimtu ritējumā, paaudzēm atnākot un aizejot, joprojām četru lielceļu krustojumā ezera krastā cildena savā vienkāršībā stāv Mežmuižas evaņģēliski luteriskā baznīca.
Kā katrai senai celtnei, arī Mežmuižas baznīcai ir bagāta un leģendām apvīta vēsture. Pastāv atšķirīgi viedokļi par laiku, kad nodibinājusies draudze un celta baznīca. Arhīvu materiāli ļauj šo laiku izvēlēties starp 16. Gadsimta sākumu un 1567. gadu – pirmo dokumentos minēto vizitāciju (pārbaudi). Tas ir laiks, kad Livonijā, tāpat kā daudzās Rietumeiropas zemēs, norisinājās reformācijas kustība. Kad tās un Livonijas kara (1558 -1583) satricinātā valsts sabruka, Mežmuiža tika iekļauta Kurzemes hercogistē. Var pieņemt, ka baznīca celta t.s. katoļu laikos, bet jau 1567. gada 16. februāra vizitācijas recess apstiprina tās piederību evaņģēliski luteriskajai draudzei.

Kad bijusi uzbūvēta pirmā baznīca, nav zināms. Dažos avotos min, ka Gotharda Ketlera laulātās draudzenes Annas celtā baznīca 1632. gadā kļuvusi nelietojama. Hercoga Fridriha laulātā draudzene Elizabete Magdalena, hercogienes Annas vedekla, 1648. gadā uzcēla jaunu mūra baznīcu. To 24. augustā iesvētīja, nosaucot par Elizabetes baznīcu. Svētku runu latviešu valodā teicis Dobeles mācītājs un prāvests N.Franks, vācu valodā – mācītājs un superintendants P.Einhorns. Baznīcas aizbildne Elizabete Magdalena 1649. gada februārī mira.

Divas dienas pēc iesvētīšanas baznīca tika vizitēta. Sastādītajā inventārijā bija teikts, ka baznīca uzcelta kā jauna mūra celtne ar sarkanu kārniņu jumtu. Torņa smaile klāta ar ozolkoka dēlīšiem (šindeļiem), arī sarkanā krāsā. Torņa smaili vainago karogkāts ar bumbu un apzeltītu starveida zvaigzni galā. Uz baznīcas ēkas jumta arī bijis karogkāts ar bumbu un krustu galā. Tornī atradās trīs zvani.

Draudzes telpas altārdaļā piecas lielas logu ailas ar dubultlogiem. Visos atradušās vitrāžas. Altārdaļa no draudzes telpas bijusi atdalīta ar margām (skadriņiem). Ieeja altārdaļā pa durvīm ar divām vērtnēm un divām virpotām kolonnām. Draudzes telpā atradās kancele ar jumtiņu un astoņi logi. Telpa sadalīta sieviešu un vīriešu pusē.

No altārdaļas durvis veda uz ģērbkambari. Tajā ir divi logi. No ārpuses ar dzelzs restēm. Kamīns.

1655. gada vizitācijā norādīts, ka baznīca ir labā stāvoklī. Pēc 34 gadiem raksta, ka tornis segts ar skārdu. Baznīcai apkārt ir zemes valnis. Pagalmā atrodas kauna stabs ar dzelzs ķēdēm. Ejot caur torni baznīcā, iekšienē ir lielas durvis ar divām vērtnēm, kuras ir ar stiprām dzelzs eņģēm , āķiem un dzelzs aizbīdni, kā arī dzelzs apkalumiem un piekaramo atslēgu. Pēc tā laika celtniecības tradīcijām ieeja no pagalma tornī ir bez durvīm.

1732. gada vizitācijā pirmo reizi minētas ērģeles. Tās bijušas ar desmit reģistriem. Darinājis Liepājas ērģeļmeistars Kornēlijs Ranaus. Ērģeļu balkona apmale rotāta ar 19 gleznām pēc Bībeles sižetiem.

Pēc sešiem gadiem pārbaudē secināts, ka jumtam nepieciešams remonts: kārniņi kustas, vairs cieši nepieguļ pie pamatmūriem.

Draudzes pastorāts – mācītājmāja – celta ap 1597. gadu .Pēc apmēram 70 gadiem notikusi pārbūve un atkārtoti remonti.  

Mācītājmuiža "Šalkas" - lidz otrajam pasaules karam šeit dzīvojuši visi Mežmuižas mācītāji

19. gadsimta sākumā notiek remonti gan tornī, gan draudzes telpā. Iesākts ērģeļu remonts.

1841. gadā mācītājs Burzijs(Bursy) Otto Ernests Konrads ziņo baznīcas virsvaldei par cauro torņa un sakristejas jumtu. Arī baznīcas ēkas vienai pusei nepieciešams nomainīt jumtu  un nostiprināt notekcaurules. Viens zvans saplīsis. Nākošajā gadā izdarīja nepieciešamos remontus. Tika nokrāsoti divi vārtiņi baznīcas mūra žogā.

1848. gadā Mežmuižai pāri gājusī vētra no jauna sabojāja jumtu. Izplēstā jumta vietu noklāja ar salmiem, kamēr sagādāja jaunus dakstiņus. 1854. gadā iegādājās jaunu zvanu saplīsušā vietā.

Jāsecina, ka gandrīz nepārtraukti baznīcā notikuši gan lielāki, gan mazāki remontdarbi ar mērķi, lai tā pastāvētu un kļūtu aizvien skaistāka.

Lielākie darbi veikti 1888. gadā. Tad sakārtoja arī baznīcas akmens valni. No jauna izgatavoja vārtiņus tajā. Pēc desmit gadiem atkal remontēja žogu, uzmūrēja arī jaunus akmens vārtu stabus. Tagadējie granīta pakāpieni kalti 1900. gadā.

1903. gada 9.februārī Mežmuižas draudze rakstīja lūgumu Jelgavas baznīcu virsvaldei par līdzekļu piešķiršanu pamatīgiem baznīcas remontiem: torņa krēsls pilnīgi sabrucis, jumta skārds sarūsējis, vējš sabojājis baznīcas jumta kārniņu stiprinājumus. Remonti turpinājās arī 1904. gadā.

1905. gada revolucionārie notikumi uz laiku pārtrauca ierasto dzīves ritmu Mežmuižā. Mācītājmājā tika sadedzināti baznīcas dokumenti (ruļļi). Daļa dokumentu jau bija gājusi bojā ugunsgrēkā 1903. gadā.

1911. gadā draudze no jauna lūdza Jelgavas baznīcu virsvaldei finansiālu palīdzību. Bija paredzēts palielināt baznīcas sakristeju (ģērbkambari). Nākošajā gadā tika izstrādāts pārbūves projekts.

Pirmais pasaules karš pārtrauca Kurzemes politisko, ekonomisko un kultūras dzīvi. 1915. gada aprīļa vidū vācu armijas daļas iebruka Rietumlietuvā un strauji tuvojās Kurzemei. Vietējie iedzīvotāji, galvenokārt latviešu zemnieki, no kara briesmām glābjoties, pameta dzimtās sētas.

Karš atstāja smagas pēdas visā okupētajā teritorijā. Ekonomiskās sekas bija jūtamas arī baznīcas dzīvē.

1920. gada 14. augustā Mežmuižas baznīcas valde par baznīcas stāvokli sniedza sekojošas ziņas. Bermontiešu armija pēdējās kaujās uz baznīcas jumtā uzstādījusi ložmetējus, vairākās vietās izplēšot jumta segumu. Jumts ticis arī pamatīgi sašauts. Ložmetēji uzstādīti arī uz baznīcas griestiem. Cietušas arī ērģeles – daudzas taures aizvestas, citas salauzītas. Cietusi mācītājmāja, ērģelnieka un ķestera mājas. 1925. gada 21. novembra ziņojums Latvijas ev. lut. baznīcas virsvaldei liecina, ka nekas vēl nav salabots. 1926. gadā no jauna  tika lūgta palīdzība. Virsvalde no lūgtajiem 2500 latiem piešķīra tikai Ls 500. 1927. gadā uzlika jaunu dakstiņu jumtu.  Tika izdarīti sīki remontdarbi. 1933. gadā izbalsināja baznīcas iekštelpas, bet 1936. Gadā tika saremontēta baznīcas ārpuse. Baznīcas ārējam remontam Valsts prezidents Kārlis Ulmanis ziedoja 1500 latus.

Jāpiemin arī vēl kāds cits ziedotājs – Jānis Lintmanis, rakstnieka Roberta Sēļa romāna „Silaines muiža” prototips -, kura dāvinājumi gan nav saglabājušies.
1) Divi ozola koka svečturi trim svecēm, darināti latviskā stilā ar sudraba greznojumiem. Uzraksts „Mežmuižas draudzei. Jānis Lintmanis.1931.”.
2) Ziedojumu vākšanas sudraba trauks ar uzrakstu „Mežmuižas baznīcai ziedojis Jānis Lintmanis 1937.g.”.

1949. gada jūnijā konstatēts, ka baznīcas tehniskais stāvoklis puslīdz apmierinošs. Kārniņu jumts nesen salabots, bet jumta konstrukcijā vietām bojātas spāres. Pilnīgi trūkst notekūdeņu caurules. Ārējā dzega dažviet nodrupusi. Ērģeļu luktas uz 6 kolonnām, tās labā stāvoklī. Saglabājušies baznīcas altāra un kanceles gleznojumi un tēlnieciskais rotājums. Baznīcas apskati veicis arhitekts J.Sterns.

1961. gadā sastādītajā arhitektūras pieminekļu uzskaites lapā īpaši atzīmēta kancele – sevišķi skaista un vērtīga, mākslinieciski veidota, bagāta kokgriezumiem. Vērtīgs arī altāris ar kokgriezumiem un divām gleznām, ērģeļu lukta uz 6 stabiem un margas ar 19 apgleznotiem pildiņiem.

1971. gada jūlijā draudze lūdza LPSR Kultūras ministriju atļaut baznīcā izdarīt remontu. Atļauja tika dota, bet remontus draudze nespēja izdarīt. 1972. Gada novembrī izdarītajā ekspertīzes slēdzienā atzīmēts bojātais baznīcas jumts; ieplūdušais ūdens uzkrājas bēniņu pārseguma uzbērumā. Rezultātā koka griestu sijas satrunējušas un zaudējušas nestspēju. Troņa jumts, iesegts ar dabīgā šīfera plāksnēm, arī bojāts.

1975. gadā stāvoklis nav uzlabojies, visi bojājumi vēl paplašinājušies. Draudzei gadā jāmaksā nodoklis 600 rubļu apmērā. Puse tiek atlaista remontdarbiem. Kolhozs „Silaine” ar saviem materiāliem un amatniekiem palīdzēja atsevišķās bīstamās vietas nostiprināt. 1977. gada pavasarī notika ielaušanās baznīcā. Tika izdarīti ievērojami postījumi: no altāra nozaga 6 dekoratīvus kokgriezumus, divus apsudrabotus svečturus. Uzlauza aizmūrētās ejas aiz altāra un pagrabā. Tā paša gada septembrī tika izdarīta vizuālā baznīcas apskate. Visi konstatētie bojājumi un sastādītie akti palika nerealizēti līdzekļu trūkuma dēļ. 1986. gadā LPSR restaurācijas institūts saņēma kolhoza „Silaine”pasūtījumu veikt vēsturiskās izpētes un projektēšanas darbus Mežmuižas baznīcā. 1989. gadā pasūtījums bija izpildīts. Par kolhoza un rajona līdzekļiem bija atjaunots torņa segums ar cinkoto skārdu, uzlikts šīfera jumts baznīcas ēkai. Ar 1991. gadu par kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas iedotiem līdzekļiem baznīcā sākas nelieli darbi, lai nosacītu ēku saglabātu lietošanai. Tika atjaunoti vecie vārtu stabi un izgatavoti jauni metāli vārti. Pēc projekta sagādāti kokmateriāli. Lielo darbu uzsāk 1998.g. vasarā. 

Iesvētīšanas apliecība

 Mācītāji Mežmuižas baznīcā:

 Pirmais zināmais mācītājs Mežmuižas draudzē ir Kaspars Mancelis. Pēc teoloģijas studijām Rostokā viņš 1593. gadā sāka savu kalpošanu. Tā paša gada 24. Jūnijā mācītāja ģimenē piedzima dēls Georgs (Juris). Dēla dzimšanas vieta ir mācītājmuiža, tagad pastorāts „Šalkas”. Vēl 19. gs. vidū Mežmuižas dēvēja par Grenzhof, bet Georgs Mancelis pats to dēvēja gan par Robežmuižu, gan Ežmuižu. Te ir dzīvojuši visi draudzei kalpojošie mācītāji līdz 1945. gadam. Georgs Mancelis studēja teoloģiju Frankfurtē, Štetinā, Rostokā. Pēc studijām strādāja par mācītāju Vallē, Sēlpilī, vēlāk Tērbatā augstskolā par teoloģijas profesoru. Pēdējos 17 mūža gadus kalpoja par hercoga galma mācītāju Jelgavā. G. Mancelis ir pirmais ievērojamākais latviešu garīgās literatūras rakstieks.

Par latviešu valodas jautājumiem sarakstījis divas grāmatas: „Lettus” un „PhraseologiaLettica”. Tur atrodama neliela vācu-latviešu vārdnīca, kas domāta tiem, kas „grib Kurzemē, Zemgalē un latvju Vidzemē palikt un godīgi maizi pelnīt”. Pats ievērojamākais viņa darbs ir latviešu sprediķu grāmata. Tā iznāca 6 izdevumos ap 1200 lappusēm bieza. Pēc šīs grāmatas G. Mancelis strādājis kādus 20 gadus. Viņa sprediķi kļuva tautā ļoti iecienīti, jo, sludinot Dieva vārdu, saistīja to ar cilvēku dzīves gaitām. Viņš izveidoja arī t.s. veco ortogrāfiju.

Pēc Kaspara Manceļa par mācītāju no 1621. Gada 10 gadus draudzē kalpoja Pauls Einhorns. Pēc tam strādāja par virsmācītāju Jelgavā un pildīja arī Kurzemes superintendanta amatu. Ļoti darbīgs. Daudz rakstīja par latviešiem un viņu pagāniskajām paražām.

 Mācītājs Mihails Kerbers Mežmuižas draudzē kalpoja tikai 27 nedēļas. Pārcelts uz Subati, drīz tika no amata atstādināts par cietsirdību pret draudzes locekļiem.

 Mācītāja KristianaHoiera (Hoyer) kalpošanas laiks draudzē bija īss. No 1632. gada tikai 8 gadus, kad mira.

 Mācītājs Georgs Bodendorfs draudzē kalpoja no 1641. līdz 1661. gadam. Viņu amatā Mežmuižas draudzē ieveda Dobeles mācītājs Nikolajs Franks.

 Mācītājs Betulius Johans Salomons kalpoja no 1662. Līdz 1695. Gadam. Viņš darbā ievadīja Kalnmuižas mācītāju Holtu.

Mācītāja Betuliusa darbu draudzē turpināja znots Rānus Samuels III no 1695. Līdz 1740. Gadam. Studējot Vitenbergā, viņš bija ieguvis filozofijas maģistra grādu.

 Pēc mācītāja Rānus Samuela III nāves draudzē sāka kalpot Georgs Johans Gercimskis no Prūsijas. Viņš dažus gadus bija kalpojis pie Rānus Samuela III un draudzi iepazinis.

Mācītājs Neanders Kristofs Fridrihs draudzē kalpoja no 1756. Līdz 1802. gadam. Dzimis un mācījies Latvijā, bet teoloģiju studējis Hallē. Viņš bija izcils runātājs un dzejnieks. Sacerējis daudz garīgo dziesmu. Tās iznāca 3 sējumos un bija pazīstamas gan Kurzemē, gan Vācijā. Pie viņa par adjunktu sāka kalpot dēls Neanders Kristofs. Pēc tēva nāves 1802. gadā stājās mācītāja amatā, bet pēc īsas slimības 1803. gadā mira.

No 1804. gada līdz 1831. gadam par mācītāju kalpoja Burzijs (Bursy) Ernests Daniels. Dzimis un mācījies Latvijā, studējis Kēnigsbergā. Dažus gadus nostrādāja par mājskolotāju Kurzemē. Mežmuižas draudzē amatā stājās 1804. gadā bet drīz sākās strīdi ar Mežmuižas īpašnieku Otto Heinrihu fonHovenu un citiem vietējiem dzimtmuižniekiem. Pārtrauca savu amata pildīšanu. Pēc barona pilnvarotā lūguma no jauna atsāka kalpošanu draudzē. Viņš bija arī Dobeles diecēzes prāvests un konsistorijas padomnieks. Viņa jaunākais dēls Fridrihs Reinholds dzimis Blīdenē un mācījies vecāku mājās. Teoloģiju studējis Tērbatā. Būdams students,par kādu ļoti labu sprediķi, kuru iespieda par universitātes līdzekļiem, saņēma sudraba medaļu. Studijas turpināja Berlīnē un Heidelbergā. Pēc atgriešanās 1820. gada 15. maijā tikai iesvētīts pie tēva par adjunktu,bet 1823. gadā mira.

 Burzija Ernesta Daniela vecākais dēls Otto Ernests Konrads kalpoja draudzē par mācītāju no 1831. gada 22 gadus. Viņš arī dzimis Blīdenē, mācījies Jelgavas ģimnāzijā. Strādājis par mājskolotāju. Pēc vairākiem gadiem kļuva par mācītāju Īvandē. Pēc jaunākā brāļa nāves kļuva par adjunktu pie sava tēva Mežmuižas draudzē. 1831.gadā stājās mācītāja amatā tēva vietā. Viņš bija arī Dobeles diecēzes prāvests. Mirst dažas nedēļas pēc sava dēla Fridriha iesvētīšanasadjunkta amatā.

Burzijs Fridrihs kārlis Otto kalpo par mācītāju no 1854. Līdz 1883. gadam. Mācījies mājās pie tēva, apmeklējis Jelgavas ģimnāziju. Pēc tam Tērbatā studējis teoloģiju. Strādādams par mājskolotāju Abgunstē, nokārtoja konsistorijas eksāmenus un vienu gadu nostrādāja praksē pie tēva. 1853.gada 19.jūlijā kļuva par adjunktu un nākošā gada septembrī stājās tēva vietā. Viņš piedalījies 1878.gada Jelgavā izdotās latviešu dziesmu un lūgšanu grāmatas teksta sastādīšanā. 1861.gadā viņš Mežmuižas baznīcā iesvēta vēlāk plaši pazīstamo mecenātu Kristapu Morbergu.

Kad mācītājs Burzijs Frīdrihs Kārlis Otto bija miris, bet jaunais vēl nebija ievadīts draudzē, mācītāja pienākumus neilgu laiku pildīja Augusts Bīlenšteins. Viņš kristījis arī mazos draudzes bērnus, to skaitā arī vēlāk pazīstamo novadnieku, rakstnieku Robertu Sēli.

Mācītāju Burziju dzimta, kas trijās paaudzēs kalpoja Mežmuižas draudzē, atdusas Gaiļu kapsētā. Mācītāju seno cilvēku atmiņā saglabājušies ar vārdu Birzītes.

No 1884.gada 24 gadus par mācītāju kalpojis Zēzemanis Heinrihs Leonards. Viņš ir mācītāja Heinriha Emanuela Eduarda Zēzemana dēls. Dzimis Krūtē, mācījies Liepājā. Teoloģiju studējis Tērbatā. Pēc tam studējis medicīnu. Neilgi strādājis par mājskolotāju Radalkā pie Kokneses. Jelgavas ģimnāzijā pasniedzis teoloģiju, grieķu un senebreju valodas. Sešus gadus bijis Vīlandes valsts ģimnāzijas direktors. Vienu gadu aizvadījis praksē pie mācītāja Neandera. 1884.gada 29.maijā viņu ordinē par mācītāju Mezmuižas un Sniķeres draudzēs.

Mežmuižās mācītāji kopš 17.gadsimta vidus ir kalpojuši arī Sniķeres baznīcā, kuru uzcēla ar hercoga Jēkaba laulātās draudzenes Luizes Šarlotes gādību. Baznīca iesvētīta 1669.gada 31.martā, bet 1735.gadā jau sabrukusi. Tad blakus uzcelta jauna koka baznīca, bet arī tā ap 1830,gadu bijusi tuvu sabrukumam. Tāpēc 11 gadus dievkalpojumi noturēti kādā šķūnī. 1839. – 1841.gadā uzcelta mūra baznīca ar 500 sēdvietām. Otrā pasaules kara laikā Sniķeres pagastam atkārtoti pāri gāja fronte. Baznīca tika briesmīgi sašauta ar dažāda kalibra lādiņiem. Tornis bija izturējis arī zvans bija savā vietā.

Vācu okupācijas laikā 1943.gadā visos pagastos bija uzaicinājums kara vajadzībām ziedot krāsaino metālu. Tā kā, atsaucoties šim aicinājumam, tika atdoti visi Mežmuižas baznīcas zvani, pēc kara ar mācītāja Jāņa Kundziņa līdzdalību Sniķeres baznīcas zvans tika pārvests uz Mežmuižas baznīcu, kur tas joprojām atrodas. Uz zvana iegravēts: „Beker & Ko Liepāja. Sniķeres baznīcas zvans, 1925.g.”

Savas kalpošans laikā mācītājs Zēzemans kristījis arī vēlāko rakstnieku un dramaturgu Mārtiņu Zīvertu.

No 1908. Līdz 1927.gadam Mežmuižas draudzē kalpo mācītājs Gustavs Edmunds Boethers. Viņa bērni Ilze un Artūrs, mācītājs emiritus, bērnību pavadījuši pastorātā „ Šalkas”. Ilgi dzīvodami Vācijā joprojām runā un raksta skaistā, skaidrā latviešu valodā, Latviju sauc par savu dzimteni un ir viesojušies Augstkalnē.

Divus gadus mācītāja vieta ir brīva.

1929.gadā sāka kalpot mācītājs Jānis Kundziņš. Te savas draudzes vidū viņš ir līdz 1945.gadam. Pēc kara neilgu laiku strādā par latviešu valodas un literatūras skolotāju pagasta pamatskolā. Mācītājs J.Kundziņš bija vēsturnieks un dzejnieks. Īpaši nozīmīgos dievkalpojumos dziedāja pašsacerētas dziesmas, piemēram atklājot piemiņas plāksni pirmajā pasaules karā kritušajiem draudzes locekļiem 1930.gada 12.oktobrī. Draudzē darbojās rosīga  dāmu komiteja. Pamatskolas skolotāja Elza Vinkevica kalpoja par ērģelnieci, skolotājs Kārlis Strante vadīja kori.

Draudzes arhīvā ir pārskati par Mežmuižasev. Lut. Draudzes dzīves gaitu un garīgo stāvokli no 1933. Līdz 1943. gadam. Mācītājs J. Kundziņš gada atskaitēs raksturojis draudzes dzīvi. Toreiz visi pagasta iedzīvotāji bija draudzes locekļi neatkarīgi no tā, cik bieži piedalījušies dievkalpojumos. Ikviens par savu pienākumu uzskatījis savlaicīgi samaksāt baznīcas vajadzībām paredzēto nodokli. Toreiz draudzes locekļu skaits bija ap 1500, tagad – 65 cilvēki. Parasti svētdienas dievkalpojumos klausījušies  ap 30 cilvēku. Svētku gadījumos – krietni vairāk. Visvairāk dievgaldnieku bijis Lielajā piektdienā, Pļaujas svētkos un Mirušo piemiņas dienā. Otrā pasaules kara priekšvakarā strauji palielinājies baznīcā gājēju skaits. Pēc kara draudzes dzīvi ar darbīgajām rokām un ticīga cilvēka sirdi vadīja Ozoltēvs no Bukaišu pagasta. Šis garā stiprais cilvēks godprātīgi pildīja visu, ko prasīja laicīgā vara. Par viņa darbu un neatlaidību draudzes saglabāšanā liecina dokumentu noraksti. Šie materiāli veido daļu no draudzes arhīva zelta fonda, jo raksturo gan laiku, gan cilvēkus. Ilgus gadus viņam blakus darbojās arī kasiere Lidija – Emma Muceniece. Šo darbu turpina viņas meita Irēna Grigorjana. 

Pirmais mācījās, kurš pēc kara kalpoja Mežmuižas draudzē, bija Ludvigs Sidrevics. Viņš kalpoja no 1945. līdz 1948. gadam. Sirmajam mācītājam joprojām atmiņā saglabājušies sirsnīgie draudzes ļaudis. 1995. gadā viņš vadīja atmiņu dievkalpojumus mūsu draudzē.  Pēc viņa īsu laiku draudzē kalpoja mācītāji Voldemārs Dekšenieks, Jānis Gustiņš, Ozoliņš.

1991.gadā neilgu laiku (apm.3 mēnešus) kalpo māc. Lūsis – Grīnbergs

1991.g. septembris – 1994.g. oktobris mācītājs Aivars Salmanis

1994.g. oktobris -1995.g. marts Maija Killere

1995.g.aprīlis – 1998.g.  Gunārs Vaniņš

Kopš 1995. gada 10. decembra draudzē kalpo mācītājs Gunārs Vaniņš. Viņš ir arī Tērvetes draudzes mācītājs. Tālā pagātnē abas draudzes sadarbojās kā labi kaimiņi. To apliecināja arī šīs vasaras viesi no Vācijas. Tērvetes draudzē kalpojis mācītājs un Dobeles diecēzes prāvests Rutkovskis, bet Mežmuižā – mācītāji Burziji. Abu atbraukušo ciemiņu vecmāmiņas bijušas māsīcas. Draudzīgas un cieņas pilnas ir abu draudžu attiecības arī tagad.

1998.g. – 2001.g. Sarmīte Fišere

2002.g. – 2008.g. Sandis Ratnieks

Mācītājs Guntars Lūsītis draudzē kalpo no 2008.gada.

Laiks visur atstāj pēdas – celtnēs, tiltos, cilvēku sejās. Paliek gan sliktais, gan labais. Sliktais – lai nekļūdītos citi, labais – lai droši varētu turpināt.

Dobeles mācītājs Augusts Bīlenšteins savā grāmatā „Kāda laimīga dzīve” raksta: „Vai tas vispār ir iespējams šajā laicīgajā pasaulē? Kur rodama laime, es varētu pateikt trijos vārdos: būt mīlētam, strādāt ar zināmiem panākumiem, būt kopā ar Dievu.”

Ceļa izvēle ir katra gājēja paša ziņā.
Nobeidzot ieskatu manas dzimtās baznīcas vēsturē, izsaku pateicību un dziļas cieņas apliecinājumu tiem cilvēkiem, kuri smalkjūtīgi un godprātīgi ir bijuši man blakus. Uzdrīkstot lūgt: „Dari, Kungs, labajiem labu un tiem, kas sirdī šķīsti

Izmantoti Ainas Holstes materiāli