Pirms septiņiem gadsimtiem, kad vācu feodāļi sadalīja Zemgali, vienu novadu sauca par Sileni. Par to liecina ieraksti t.s. 1254.gada Zemgales dalāmā grāmatā. Šajā novadā atradās dzimtmuiža Mežmuiža. Kurzemes hercogu Ketleru dinastijas laikā ( 1562. - 1737.) mežiem ļoti bagātajā novadā ar Mežmuižu centrā bijusi attīstīta rūpniecība: kausēta dzelzs, dedzināta darva, bijuši ķieģeļu cepļi, dzirnavas. Vairākās vietās pagastā atrastie naudas depozīti liecina par plašiem tirdznieciskiem sakariem. Pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai ( 1795.) Mežmuiža līdz ar dažām blakus muižām pārgāja valsts īpašumā. Pēc dažiem gadiem ķeizariene Katrīna II Mežmuižu uzdāvināja senatoram Hovenam. Tas pārdeva galma dāmai Līvenai. Pēc viņas nāves muižu mantoja viņas dēls Nikolajs, vēlāk par īpašnieku kļuva znots barons Hāns. Līvenu laikā uzcelta tagadējā pils ēka vecās pils vietā. Pils autors nav izzināts. Latvijas neatkarības laikā pilī darbojās pagasta valde. Pirmais tās priekšsēdētājs Žanis Holsts, pēdējais Fricis Hartmanis.

Aktuāli

Padome

Kultūra

Bibliotēka

Sports

NVO

Uzņēmējdarbība

VĒSTURE

Silenes novada izpētei daudz pūļu ir veltījis Augusts Bīlenšteins 1826.- 1907.) - Dobeles mācītājs, valodnieks, vēsturnieks. Apsekodams un pētīdams novadu,  Bīlenšteins atklājis Silenes pilskalnu. Pils atradusies uz Augstā kalna, no kura Mežmuiža 1938.gadā ieguva nosaukumu Augstkalne.

Laiku gaitā mainījušās cilvēku paaudzes, bet nemainīga palikusi zemgaļu apdzīvotā bagātā Silenes novada zeme. Par to liecina 5.- 8.gadsimta kapulauks "Kauliņu" māju tuvumā. Par kariem un postu, kas novadam gājuši pāri, liecina gan paaudžu atmiņā saglabātais, gan zviedru karavīru kapulauks "Kauliņu" māju tuvumā, gan akmens plāksne Mežmuižas baznīcas sienā. Pagasta laužu likteņi ir svērti un vētīti arī pēdējā kara laikā.

Viens no mūsu izciliem novadniekiem dramaturgs Mārtiņ Zīverts 1988.gadā viesodamies Latvijā, teica: “….. divos nežēlīgos karos mūsu tauta ir nīcināta, mēs esam kā zāle, ko nomin. Bet zeme paliek. Un tā zaļos atkal.”

Mežmuižas pils

Skolas

Personības

Sportisti

Vēstures apraksti

Google maps

16.-17.gs. mežiem ļoti bagātajā Mežmuižas novadā jau bijusi attīstīta rūpniecība: kausēta dzelzs, dedzināta darva, darbojušies ķieģeļu cepļi, dzirnavas. Vairākās vietās atrastie naudas depozīti liecina par plašiem tirdzniecības sakariem. Pagastā atradās Mežmuiža, Lielberķenes, Mazberķenes muiža un Mežmuižas mācītājmuiža. Agrārās reformas laikā muižu zeme tika sadalīta: Mežmuiža (1880 ha) – 145 vienībās, Berķenes muižas (963 ha) – 56 vienībās, Mežmuižas mācītājmuiža (560 ha) – 23 vienībās. 1935.g. pagastā bija 286 saimniecības; 6574 ha aizņēma aramzeme, 173 ha – pļavas, 131 ha – ganības, 154 ha – meži, 35 ha – purvi. Darbojās Mežmuižas ūdens un tvaika dzirnavas ar vilnas apstrādes fabriku, Lielberķenes ūdensdzirnavas, terpentīna tecinātava, divas kokzāģētavas, pienotava, 6 pārtikas veikali.1863.g. Mežmuižā notikuši zemnieku nemieri, 1905.g. – laukstrādnieku streiks, soda ekspedīcija nogalinājusi 8 cilvēkus. 1935.g. pagastā bija 1665 iedzīvotāju, t.sk. 86,4% latviešu, 1,2% krievu, 0,8% poļu. 1941.g. padomju okupācijas varas iestādes izsūtīja 5, bet 1949.g. – 69 Augstkalniekus. Pēckara gados Augstkalnē ievērojami palielinājās iedz. skaits: 1965.g. – 172 iedz., 1989.g. – 682, Dzeguzēnos 1965.g. – 124, 1989.g. – 110 iedz. Pirms kara Augstkalnes pagastā bija 1665 iedzīvotāji, tagad 1300. No zemes kopplatības 76,10% aramzeme, 13,36 % meži, 264 saimniecības. Darbojās Mežmuižas un Lielberķenes dzirnavas, divas kokzāģētavas, pieci veikali, pienotava, 4 klasīga pamatskola Berķenē un 6 klasīga Mežmuižā. Darbojās dažādas biedrības un savienības: krājaizdevu sabiedrība apdrošināšanas biedrība, izglītības biedrība, piensaimnieku savienība, patērētāju biedrība u.c.

Augstkalnes vsk.

Silene

Silene (Sillene) bija seno zemgaļu zeme tagadējās Lietuvas ziemeļdaļā starp Žagares, Tērvetes, Upmales, Plānes un Medenes zemēm. Dienvidos Silenes zeme pletās līdz Upītes un Saules zemes robežām. Pirmo reizi pieminēta Zemgales dalīšanas līgumā 1254. gadā. Mūsdienās Silenes zemes teritorija atrodas Lietuvas Žeimele, Pasvale, Linkuva, Joniški, Pakrojis un Latvijas Vilce un Augstkalne. Silenes sastāvā tajā laikā ieskaitīta arī Sidrabenes zeme. Pēc Augusta Bīlenšteina uzskata Silenes zemes galvenais pilskalns ir bijis Silenes Augstais kalns tagadējā Vilces pagastā.

Silenes novads Zemgalē

Vēlajā dzelzs laikmetā bijušas vismaz 8 zemgaļu zemes - Tērvete, Mežotne, Dobe, Dobele, Spārnene, Silene, Rakte, Upmale. Lielākais zemgaļu apdzīvotais centrs vēlajā dzelzs laikmetā bija Mežotnes pilskalns (senpilsēta ap ~ 13 ha ). Zemgaļi ilgāk nekā pārējie Latvijas teritorijas iedzīvotāji pretojās vācu krustnešu iebrukumam. Lai izbēgtu no pakļautības, daļa zemgaļu 13.gs. beigās pameta senās dzīvesvietas un aizgāja uz Lietuvu. 13-16.gs. zemgaļi kopā ar pārējām Latvijas teritorijā dzīvojošām tautībām saplūda latviešu tautā.

Dokumenti  

Vienošanās par Silenes zemes piešķiršanu Rīgas arhibīskapam 1254. gadā:

Rīgas arhibīskapa Alberta II, Rīgas domkapitula un Vācu ordeņa lielmestra vietnieka, vācu mestra Sainas Eberharda vienošanās par Zemgales dalīšanu 1254.gada aprīlī. "Rīgas arhibīskaps Alberts II un Vācu ordeņa virsmestra vietnieka Livonijā, vācu mestra Sainas Eberhards apliecina, ka saskaņā ar pāvesta rīkojumu par Zemgales bīskapijas dāvināšanu un dalīšanu viņi laimējot sadalījuši Zemgali trīs daļās, proti:

·         1. arhibīskapam piekritusi Silene un Žagare, domkapitulam Dobene un Spārnene, Vācu ordenim Tērvete un Dobele;

·         2. katrs zemes kungs iegūst savu daļu ar desmito tiesu, patronāta un citām tiesībām un laicīgiem ienākumiem, izņemot vienīgi archibīskapam un archidiakonam rezervētās tiesības;

·         3. neviens no trim partiem nedrīkst otra daļā viņam par ļaunu iegūt īpašumus ar pirkumu vai citu tiesisku darījumu."

Grenzhof (Augstkalne) - 1820.gada Kurzemes guberņas kartes fragments

Augstkalnes (Mežmuižas) vēsture

          Mežmuižā pie zemiem Svētes upes krastiem krustojas lielceļi, kas ved no Jelgavas uz leišu miestiņu Žagari. No šī krustceļa aizlokās ceļi Zemgales līdzenuma vidienē, aizlokās ceļi caur Mežmuižas siliem, gar purvaino Leišmali. Tie - saimnieciskās, politiskās un sabiedriskās dzīves pavedieni. X-XII gs. Zemgalē bijuši apdzīvoti 7 - 9 vēlā dzelzs laikmeta pilskalni. Šķiet, ka viens no tiem ir bijis Silakalns (Silene) tagadējā Augstkalne. Daļa pētnieku, kā baltvācu vēsturnieks Bīlenšteins un arheologs M. Atgāzis piekrīt šim pieņēmumam, bet Latvijas pilskalnu pētnieks E. Brastiņš to noraida. Par labu šai versijai runā tas, ka neviena cita nocietināta vieta pēc novietojuma un nosaukuma labāk neatbilst 1254.gada Zemgales dalīšanas līgumā pieminētās Silenes zemes centram.           Vācu bruņinieku iebrukums, kas sākās XII gs. deviņdesmitajos gados, 1250.gada sākumā smagi skāra Zemgales novadus. Viņu zeme tika galīgi izpostīta un 1254.gadā sadalīta starp iekarotājiem. Līgumā bija teikts: "Rīgas arhibīskaps Alberts, Rīgas domkapituls un vācu ordeņa virsmestra vietnieks, vācu mestrs Eberhards apliecina, ka saskaņā ar prāvesta rīkojumu par Zemgales dāvināšanu un dalīšanu, viņu laimējot, sadalījuši Zemgali 3 daļās: arhibīskapam iekritusi Silene un Žagare, domkapitulam Daliena un Spārnene, vācu ordenim - Tērvete un Dobele.  

Silenes pilskalns – Augstais kalns, Silakalns

Silenes  novada izpētei daudz pūļu ir veltījis Augusts Bīlenšteins 1826.- 1907. - Dobeles mācītājs, valodnieks, vēsturnieks. Apsekodams un pētīdams novadu,  Bīlenšteins atklājis Silenes pilskalnu. 1892. g. Viņš  izteicis hipotēzi, ka šeit atradusies seno zemgaļu Silenes pils. Saskaņā ar citu hipotēzi, Silenes Augstajā kalnā meklējama Atskaņu hronikā minētā Sidabrene. Pils atradusies uz Augstā kalna, no kura Mežmuiža 1938.gadā ieguva nosaukumu Augstkalne. Pēc Augusta Bīlenšteina uzskata Silenes zemes galvenais pilskalns ir bijis Silenes Augstais kalns tagadējā Vilces pagastā. Viņš uzskatīja, ka Silenes vārds norāda, ka tā atradusies novadā ar lieliem siliem un mežiem, par ko liecina arī vēlākais latviskais nosaukums Mežmuiža (Grenchof). Pilskalns atrodas  600 m no Latvijas - Lietuvas robežas. Tas ir  20 m augsts  un nocietināta pils šeit atradusies vismaz kopš vēlā dzelzs laikmeta (mūsu ēras 800 – 1200 gadi). Pie stipri nocietinātā pilskalna pastāvējušas divas priekšpilis. Tas atrodas mežā netālu no Suteņu mājām - paaugsts, garens, ziemeļu galā nocietināts ar valni, bet nogāzē ar grāvi un otru valni, norobežojot paprāvu priekšpili. Bedres profila apakšējā daļā, tumšākajā slānī, kas iezīmējas 40-70 cm dziļumā, atrasta bezripas švīkātā keramika, kas pierāda, ka pilskalns bijis apdzīvots jau vismaz  1.g.t.p.m.ē.
Vēsturnieki uzskata, ka tur atradies Zemgales dalīšanas līgumā minētās Silenes jeb Sirenes zemes centrs. Arheologi konstatējuši, ka pie pilskalna atradusies arī senpilsēta. Pilskalnā periodiski tiek veikta  tā  attīrīšanu no krūmiem - skolēnu un studentu talkas.

          Kā ordeņa īpašums Mežmuiža palika līdz pat tās sabrukšanai, tikai pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers to atdeva kādam Lipkem par militāriem un saimnieciskiem nopelniem karā pret krieviem. Mežmuiža ir bijusi centrs , uz kuru vērsti daudzu skati. Tā ir bijusi plašs cīņas lauks jau pirms hercogu laikmeta (1562.- 1795.). Mūsdienās to apliecina biežās kara kapu vietas Mežmuižā, ar dažādām rotu un ieroču atliekām.  Izveidojoties Kurzemes hercogvalstij 1561.g., arī Mežmuiža ietilpa tās sastāvā. Tā piederēja hercoga Jēkaba audžumātei, hercoga Fridriha atraitnei Elizabetei Magdalēnai. Pati viņa dzīvoja Dobeles pilī. Hercogienes aizraušanās bija lopkopība un dārzkopība. Viņa pati noteica savās muižās katras labības sējumu platību. Savos mežos viņa bija ievedusi stingru uzraudzību. Katrai muižai bija sava lopu muiža un lieli augļu dārzi.

                   Mežmuižas mācītāja ģimenē dzimis Juris Mancelis (1593.-1654.). Mežmuižas baznīca ir ievērojams XVII gs. 1.puses sakrālās celtniecības piemineklis, kas ar 1967.g. apstiprināts par republikas nozīmes arhitektūras pieminekli.

          Pēc hercogienes Elizabetes Magdalēnas nāves (1649.g.23.02.) Mežmuiža un Buku muiža pārgāja hercoga Jēkaba laulātās draudzenes  Luīzes Šarlotes īpašumā kā rentes muiža. Arī Luīze Šarlote iekārtoja dārzus un piensaimniecības.

          Poļu- zviedru kara laikā (1655.-1660.) hercogs Jēkabs, kuram nebija pietiekama militāra spēka, Kurzemes neitralitāti nosargāt nevarēja. 1657.- 58.g. zviedru pulki savā karagājienā pret Lietuvu izgāja arī caur Kurzemi, to postīdami. Hercogiene Luīze Šarlote izlūdzās no zviedru ģenerāļa saudzēšanas grāmatu saviem zemniekiem un muižām. 1658.g. zviedru armijas vienības 3000 karavīru sastāvā, virzoties caur Kurzemi uz Lietuvu, apstājās pie Mežmuižas un tikai pēc hercoga lūguma devās tālāk uz Žagari.

          XVII gs. Mežmuižā bija vērojams saimniecisks uzplaukums. 1673.g. hercogistes dzelzs lietuvju vajadzībām Mežmuižā izcirta ap 2000 steru ošu malkas. Darvas dedzinātavā ražoto darvu eksportēja pat uz Holandi. Hercoga Jēkaba laikā ap 1676.g. Mežmuižā atradās vara kausētava - ceplis. Drīz pēc tam sāka darboties dzelzs kausētava, kurā darbus vadīja zviedru speciālisti.

          Par to, ka jau agrāk Silenes novads bijis svarīgs tirdzniecības centrs, liecina pie "Bērziņu" mājām atrastās XVI gs. monētas. Depozītā pavisam 1751 monēta (Lietuvas un Polijas pusgraši, Prūsijas graši, Rīgas vērdiņi, Ārensburgas un Haapsalas šiliņi). Par depozītu atradumu vietu stāstīja Augstkalnes pagasta iedzīvotāja Emīlija Ķiploka: "Starp "Bērziņiem" un "Kalnmalām" atradies neliels uzkalniņš, kurā spīdējusi malduguns un parasti piemeties vadātājs. Pirms depozīta atrašanas pa kalniņu staigājis svešs suns. Depozītu atradis "Bērziņu" mājas saimnieka puisis. Nauda nodota Pieminekļu valdei un kā atlīdzība saņemts 1000 Ls. Tagad uzkalniņš nomeliorēts un vairs nav saskatāms." Reinholds Cēsnieks savās atmiņās stāstīja, ka "Bērziņu" saimnieka puisis naudas podu izracis 1935.g. un nauda atrodas  Jelgavas vēstures un mākslas muzejā.

           Kam pieder atrastā nauda? Apskatot tuvāk, var redzēt, ka tā ir jauna - maz lietota. Vienkāršajiem zemniekiem tajos grūtajos laikos tādas naudas nebija. Nauda atrasta apaļā ar ādu apšūtā ozola koka kastē, kādu parasti nēsāja pie segliem augstākie bruņinieki. Šī nauda varētu būt kara laupījums, nozaudēta, jeb nolaupīta un aprakta. Netālu no atraduma vietas ir nelieli kara kapi, kas tajos slēpjas, tas protams nav zināms.

          Hercoga Frīdriha Kazimira valdīšanas laikā (1682.-1698.) Kurzemes tirdzniecība un rūpniecība pagrima. Ziemeļu karš (1700.-1721.) un mēra epidēmija pilnīgi izpostīja ekonomiku. 1795.g. Kurzeme tika pievienota Krievijas impērijai kā Kurzemes guberņa un Mežmuiža līdz ar dažām blakus muižām pārgāja "kroņa" īpašumā. 1795.g.17.oktobrī ķeizariene Katrīna II Mežmuižu un Bukaišus uzdāvināja senatoram Otto Hermanim fon Hovenam. 1805.g. viņš abas muižas pārdeva ķeizarienes galma dāmai Līvenai. Pēc viņas nāves tās mantoja dēls, kurš 1828.g. bija Krievzemes izglītības ministrs. 1884.g. Mežmuiža pārgāja barona Hāna īpašumā. Šo muižu, 3 pusmuižas un lielo priežu silu viņš ieguva, apprecēdams grāfa Līvena vienīgo meitu Helēnu.

            Tiek uzskatīts, ka Līvenu dzimtas celtā nelielā pils atradusies Svētes upes krastā. Par to vēl liecina pagrabi krastmalā. "Kad firsts vēl nebija precējies, dzīvojis Silenes vecajā pilī. Kad ārzemēs apprecējis dejotāju, pārnācis dzīvot Buku muižas lielajā pilī. Silenes veco pili noplēsa un tās vietā uzcēla jaunu. Kad meita apprecējās ar Vidzemes baronu Hānu, tad pils būvi galīgi nobeidza."

Ieraksti t.s.1254.gada Zemgales dalāmajā grāmatā liecina, ka tolaik tag. Augstkalnes pag. Teritorijā bijis Silenes novads, kurā atradusies Mežmuižas dzimtmuiža. Pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai (1795.g.) Mežmuiža pārgāja valsts īpašumā, bet pēc dažiem gadiem ķeizariene Katrīna II to uzdāvināja senatoram Hovenam, vēlāk tā piederējusi Līveniem un baronam Hānam. 1935.g. pagasta plat. Bija 8650 ha. 1938.g. Mežmuižu pārdēvēja par Augstkalni; nosaukums cēlies no Augstā kalna, kurā atradies viens no lielākajiem Zemgales pilskalniem – Silenes pilskalns (tagad atrodas Vilces pagastā). 1945.g. Augstkalnes pagastā izveidoja Augstkalnes un Berķenes ciemu, bet pagastu 1949.g.likvidēja. 1951.g. Berķenes ciemu likvidēja: daļu teritorijas pievienoja Ausmas un Vilces ciemam, bet pad. saimn. “Augstkalne” teritoriju – Augstkalnes ciemam. 1990.g. pagastu atjaunoja. Pēc administratīvi teritoriālajiem pārkārtojumiem daļa agrākā Augstkalnes pagasta tagad iekļauta Vilces pagastā.

Pēckara gados no 4 maziem kolhoziem (“Spīdola”, ”Klints”, ”Censonis”, ”Vairogs”) izveidojās turīgais Silaines kolhozs un padomju saimn. Augstkalne.

Uz j aunā gadu tūkstoša sliekšņa atkal pārmaiņas. Pagastā izveidojušās lielākas un mazākas saimniecības.

Ticīgie pieder Augstkalnes- Mežmuižas ev.lut. draudzei. 1567.g. minēts, ka paredzēta baznīcas būve, bet 1591.g. – ka jaunais dievnams jāremontē. Mūra baznīca ar torni tika iesvētīta 1648.g., remontēta 1880.g. un 1933.g. 28 gadus par mācītāju kalpojis K.Mencelis.

Gaiļu kapsēta, otra pagasta kapsēta – Sila kapsēta – tagad atrodas Vilces pagastā.

Dzirnavu mūrnieku autogrāfi:
Kupčus, Durmanis, Zankauskis, Freidenfelds, Kukuls, Gavickis, Buitmans, Linde, Gifmans, Kronbergs, Mitrevics

Mūrnieku cunftes zīme -FD- Fricis Dūrmanis

Esam te dzimuši un auguši, esam te ienācēji un atnācēji. Dažādi esam nokļuvuši Augstkalnē. Bet tagad mēs visi esam te – skaistajā vietā pie Svētes upes.  Vai  mēs esam lepni, ka dzīvojam šeit? Vai šī vieta ir  kļuvusi par mājām tiem, kuri te nokļuvuši nejauši? Vai protam saskatīt un novērtēt to, kam ejam garām savās ikdienas gaitās? Ikkatra nodzīvotā diena kļūst par jau pagājušu notikumu – par vēsturi. Atkarībā no tā, cik gadus esam jau nodzīvojuši, zinām un varam pastāstīt par pieredzēto, pārdzīvoto. To, ko pieredzējuši mūsu vecāki un vecvecāki, uzzinām no viņu stāstītā. Bet, cik gan bieži, interesējoties par kādu notikumu vai cilvēku, attopamies, ka nav vairs neviena, kas par to var pavēstīt. Jau nokavēts...mums līdzās dzīvojis interesants cilvēks. Tikai neesam spējuši saskatīt. Tā jau ir vēsture. Kamēr nav par vēlu...un vēl – paskatīsimies kādreiz uz mūsu pagastu tā no malas, ar vērotāja acīm, vai  spējam novērtēt, cik daudz darba, cik cilvēku mūžu veido mūsu tagadni, cik bagāti mēs esam, dzīvojot tik skaistā vietā!  

Pie pagasta valdes - 20-tie gadi

Mežmuižas dramatiskais kolektīvs ( 30-tie gadi)

"Vilkaišu" iedzīvotāji 1930.g.

Vēstures apraksti

Pirms kara Augstkalnes pagastā bija 1665 iedzīvotāji, tagad 1200. No zemes kopplatības 76,10% aramzeme, 13,36 % meži, 264 saimniecības. Darbojās Mežmuižas un Lielberķenes dzirnavas, divas kokzāģētavas, pieci veikali, pienotava, 4 klasīga pamatskola Berķenē un 6 klasīga Mežmuižā. Darbojās dažādas biedrības un savienības: krājaizdevu sabiedrība apdrošināšanas biedrība, izglītības biedrība, piensaimnieku savienība, patērētāju biedrība u.c.

Pēc kara mainījās zemes īpašumu attiecības. Pagastā no četriem maziem kolhoziem izveidojās turīgais Silaines kolhozs, izveidojās arī valsts saimniecība Augstkalne.

Uz j aunā gadu tūkstoša sliekšņa atkal pārmaiņas. Pagastā izveidojušās lielākas un mazākas saimniecības.

Senais Silenes novads ir izauklējis pagastā un tautā pazīstamus kultūras darbiniekus.

1593.gada 24.jūnijā Mežmuižas baznīcas (iesvētīta 1648.gada 24.augustā, ir arhitektūras piemineklis) mācītāja Kaspara Manceļa ģimenē piedzima dēls Georgs (Juris) Mancelis. Viņš kalpoja par mācītāju hercoga galmā Jelgavā, strādāja par teoloģijas profesoru Tērbatā. G.Mancelis ir pirmais ievērojamākais latviešu garīgās literatūras rakstnieks. Viņa mūža darbs ir latviešu valodā sarakstītā sprediķu grāmata, pie kuras sarakstīšanas strādājis 20 gadus.

188l.gada 20.oktobrī "Pūķu" mājās dzimis plaši pazīstams ārsts- ķirurgs , sieviešu slimību speciālists- Jānis Auziņš, izveidojis Rīgā savu privātklīniku, Mācījies Tērbatas, Vīnes, Prāgas un Berlīnes universitātēs. Sarakstījis vairākus zinātniskus darbus.

1884.gada 29.septembfi Bukaišu pagastā dzimis, bet kopš agras bērnības dzīvojis Mežmuižā rakstnieks Roberts Sēlis. Silenes novada ļaudīm veltīts romāns "Silaines muiža" ( 1948.)

1880.gada 28.augustā Mežmuižas baznīcas ērģelnieka ģimenē dzimis Gustavs Klaustiņš – LU docents, kordiriģents, ērģelnieks. Viņa tēvs Roberts Klaustiņš pagasta zemnieku bērniem savā dzīves vietā "Ērģelnieku" mājās atvēris skolu, ko vecas paaudzes cilvēki vēl šodien atceras par Klaustiņa skolu.

1903.gada 5.janvārī - "Villēnu" mājās dzimis dramaturgs Mārtiņš Zīverts. Kara ceļi viņu aizveda uz Zviedriju, bet sirds un prāts piederēja Latvijai, arī dzimtajam pagastam, kuru divas reizes apmeklēja.

1905.gada februārī "Amatniekos" dzimis mākslinieks Egons Cēsnieks. Bērnība pavadīta "Klintu" mājās.

1935.gadā šai pusē dzimis mākslinieks, cīkstonis Ēriks Cihovskis.  

Dzirnavas - 1937.g.1.nov.

Īpašu pievilcību pagasta ainavā rada Augstkalnes parks un ezers. 1975.-1988. parkā Svētes upes pakrastē tika novietoti astoņi ozolu bluķi, kuru virsū skulptors Mārtiņš Zaurs cietā kaparā attēloja rakstnieka, Roberta Sēļa mūžu - bitenieks, galdnieks, rakstnieks, sabiedrisks darbinieks. Novietoja arī lielu granīta akmeni, kurā tēlnieks iegravēja kolhoza nosaukumu, tā rašanos. Diemžēl pagasta sabiedrība nenosargāja pret ļaundariem ozolu bluķu krāsaino metālu.

Parkā atrodas arī piemiņas akmens Rainim, kas liecina par dzejnieka brīžiem pagastā - pastaigas parkā, vizinoties laivā pa ezeru.

          Kā ordeņa īpašums Mežmuiža palika līdz pat tās sabrukšanai, tikai pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers to atdeva kādam Lipkem par militāriem un saimnieciskiem nopelniem karā pret krieviem.

           Mežmuiža ir bijusi centrs , uz kuru vērsti daudzu skati. Tā ir bijusi plašs cīņas lauks jau pirms hercogu laikmeta (1562.- 1795.). Mūsdienās to apliecina biežās kara kapu vietas Mežmuižā, ar dažādām rotu un ieroču atliekām.

           Izveidojoties Kurzemes hercogvalstij 1561.g., arī Mežmuiža ietilpa tās sastāvā. Tā piederēja hercoga Jēkaba audžumātei, hercoga Fridriha atraitnei Elizabetei Magdalēnai. Pati viņa dzīvoja Dobeles pilī. Hercogienes aizraušanās bija lopkopība un dārzkopība. Viņa pati noteica savās muižās katras labības sējumu platību. Savos mežos viņa bija ievedusi stingru uzraudzību. Katrai muižai bija sava lopu muiža un lieli augļu dārzi.

          XV un XVI gs. mijā klejojošie katoļu mūki Mežmuižā uzcēla koka lūgšanas namu. 1590.g. ar bruņinieku ordeņa lēmumu uzcēla mūra baznīcu. Par Elizabetes Magdalēnas līdzekļiem baznīcai 1648.g. uzlika dakstiņu jumtu, uzbūvēja torni un 14.augustā no jauna iesvētīja. Baznīcu nosauca viņas vārdā. Hercogiene Elizabete Magdalēna savā ģimenē uzaudzināja vēlāko Kurzemes hercogu Jēkabu.

          Mežmuižas mācītāja ģimenē dzimis Juris Mancelis (1593.-1654.). Mežmuižas baznīca ir ievērojams XVII gs. 1.puses sakrālās celtniecības piemineklis, kas ar 1967.g. apstiprināts par republikas nozīmes arhitektūras pieminekli.

          Pēc hercogienes Elizabetes Magdalēnas nāves (1649.g.23.02.) Mežmuiža un kaimiņmuiža pārgāja hercoga Jēkaba laulātās draudzenes  Luīzes Šarlotes īpašumā kā rentes muiža. Arī Luīze Šarlote iekārtoja dārzus un piensaimniecības.

          Poļu- zviedru kara laikā (1655.-1660.) hercogs Jēkabs, kuram nebija pietiekama militāra spēka, Kurzemes neintralitāti nosargāt nevarēja. 1657.- 58.g. zviedru pulki savā karagājienā pret Lietuvu izgāja arī caur Kurzemi, to postīdami. Hercogiene Luīze Šarlote izlūdzās no zviedru ģenerāļa saudzēšanas grāmatu saviem zemniekiem un muižām. 1658.g. zviedru armijas vienības 3000 karavīru sastāvā, virzoties caur Kurzemi uz Lietuvu, apstājās pie Mežmuižas un tikai pēc hercoga lūguma devās tālāk uz Žagari.

          XVII gs. Mežmuižā bija vērojams saimniecisks uzplaukums. 1673.g. hercogistes dzelzs lietuvju vajadzībām Mežmuižā izcirta ap 2000 ošu malkas. Darvas dedzinātavā ražoto darvu eksportēja pat uz Holandi. Hercoga Jēkaba laikā ap 1676.g. Mežmuižā atradās vara kausētava - ceplis. Drīz pēc tam sāka darboties dzelzs kausētava, kurā darbus vadīja zviedru speciālisti.

"Laviešu avīzes" par zemnieku nemieriem Mežmuižā 1863.g.

          Hercoga Frīdriha Kazimira valdīšanas laikā (1682.-1698.) Kurzemes tirdzniecība un rūpniecība pagrima. Ziemeļu karš (1700.-1721.) un mēra epidēmija pilnīgi izpostīja ekonomiku. 1795.g. Kurzeme tika pievienota Krievijas impērijai kā Kurzemes guberņa un Mežmuiža līdz ar dažām blakus muižām pārgāja "kroņa" īpašumā. 1795.g.17.oktobrī ķeizariene Katrīna II Mežmuižu un Bukaišus uzdāvināja senatoram Otto Hermanim fon Hovenam. 1805.g. viņš abas muižas pārdeva ķeizarienes galma dāmai Līvenai. Pēc viņas nāves tās mantoja dēls, kurš 1828.g. bija Krievzemes izglītības ministrs. 1884.g. Mežmuiža pārgāja barona Hāna īpašumā. Šo muižu, 3 pusmuižas un lielo priežu silu viņš ieguva, apprecēdams grāfa Līvena vienīgo meitu Helēnu.

Izmantoti A.Holstes un Dz.Vīgantes gatavotie materiāli

Mežmuižas bijušie īpašnieki:

"Das baltische Herrenhaus" - Heinz Pirang, 1926.g.

Oto Hermanis fon der Hovens dzimis 1740. gada 13. novembrī Bukaišu muižā (Fockenhof) Kurzemes un Zemgales hercogistes galminieka Oto Kristofera fon der Hovena un viņa sievas Elizabetes Dorotejas, dzimušas fon Mirbahas, ģimenē. Līdz 1759. gadam Hovens studēja tieslietas Ķīles, pēc tam līdz 1761. gadam Strasbūras universitātē. 1763. gadā viņš atgriezās dzimtenē, kur iesaistījās Saksijas prinča Kārļa Kristiana Jozefa pusē cīņā par Kurzemes hercoga troni pret Ernstu Johanu Bīronu. Pēc tam, kad 1764. gada decembrī Polijas karalis Staņislavs Poņatovskis izlēņoja Kurzemes hercogisti Ernestam Johanam un viņa troņmantniekam princim Pēterim, Hovens 1765.-1771. gadā bija Kurzemes bruņniecības pārstāvis Polijas karaļa galmā, kur 1769. gadā pretojās Pētera Bīrona apstiprināšanai Kurzemes hercoga amatā. Par ko Krievijas ķeizariene Katrīna II lika viņu Varšavā apcietināt un trīs gadus (1771-1774) turēt ieslodzījumā Rīgas citadelē. 1776.-1786. gadā Hovens tika ievēlēts par Kurzemes bruņniecības sekretāru un panāca izlīgumu starp hercogu Pēteri un Kurzemes bruņniecību, par ko viņam tika piešķirta tūkstoš dālderu gada pensija. 1778.-1780. gadā viņu no jauna nosūtīja kā Kurzemes sūtni Varšavas galmā. 1779. gadā Oto Hermanis fon der Hovens bija Jelgavas Jāņa ložas „Zu den drey Gekrönten Schwerdtern“ krēsla meistars un 1780. gadā Jelgavas adopcijas ložas „Loge d’Adoption des trois Cœurs couronnés“ inspektors. Hovens piedalījās Kurzemes-Krievijas robežkomisijā, kas 1783. gada 10. maijā apstiprināja Slokas novada (tagadējās Jūrmalas pilsētas teritorijas) atdalīšanu no Kurzemes un Zemgales hercogistes un pievienošanu Krievijas impērijai. Šajā laikā viņš bija mainījis politiskos uzskatus un kļuvis par Krievijas interešu aizstāvi, tika iecelts par Skrundas pilskungu, Kuldīgas virspilskungu un bruņniecības maršalu, bet 1786. gadā par Jelgavas virsburggrāfu (Oberburggraf). 1795.gadā Hovens parakstīja Kurzemes un Zemgales hercogistes bezierunu pievienošanas aktu Krievijai, par ko tika iecelts par Krievijas slepenpadomnieku, Pāvils I viņu iecēla par senatoru Pēterburgā.  Miris 1806. gada 15. jūnijā Gulbenes pasta stacijā.

Mežmuižas pēdējo īpašnieku Nikolaja Līvena,viņa meitas Elises un Hānu raduraksti:

1d) Elise Mathilde Alexandrine (Dina) (Fockenhof 22 Oct 1868-Biarritz 12 Jan 1956); m.1^st Fockenhof 10 Sep 1891 Eduard Baron von Hahn (Blankenfeld, Kurland 5 Oct 1865-Mentone 10 Dec 1906); m.2^nd Wilzen, Kurland 4 Nov 1913 Franz Baron von Hahn (Blankenfeld 26 Oct 1863-Mentone 20 Jan 1926); m.3^rd Mentone 18 Oct 1930 Barthold Baron von Hoyningen gt Huene (Nawwast, Livonia 18 Mar 1859-Biarritz 9 May 1942)

Elisei ,apprecot Eduardu von Hānu, pils pāriet Hānu īpašumā. Pēc vīra nāves viņa apprecas otrreiz ar tā brāli Franci.

Blankenfeldes Hānu dzimtas atzars: